Kopsavilkums: Unterschied zwischen den Versionen
| Zeile 1: | Zeile 1: | ||
{{KTB}} | {{KTB}} | ||
{| class="wikitable" | {| class="wikitable" | ||
| − | | [[Datei:De.png|verweis=Zusammenfassung]] [[Zusammenfassung]] || [[Datei:Ua.png|verweis=Резюме]] [[Резюме]] || [[Datei:Lv.png|verweis=Kopsavilkums]] [[Kopsavilkums]] || [[Datei:Lt.png|verweis=Santrauka]] [[Santrauka]] || [[Datei:Ru.png|verweis= | + | | [[Datei:De.png|verweis=Zusammenfassung]] [[Zusammenfassung]] || [[Datei:Ua.png|verweis=Резюме]] [[Резюме]] || [[Datei:Lv.png|verweis=Kopsavilkums]] [[Kopsavilkums]] || [[Datei:Lt.png|verweis=Santrauka]] [[Santrauka]] || [[Datei:Ru.png|verweis=Синопсис]] [[Синопсис]] || [[Datei:Gb.png|verweis=Abstract]] [[Abstract]] |
|} | |} | ||
Version vom 17. April 2019, 23:28 Uhr
 Zusammenfassung |
 Резюме |
 Kopsavilkums |
 Santrauka |
 Синопсис |
 Abstract
|
Kopsavilkums latviešu valodā
Herberts Šrēdters dzimis 1910. gadā Berlīnē. Dienējis armijā no 1940. līdz 1945. gadam kā brīvprātīgais, dienestu beidzis kā virsleitnants un ložmetēju rotas komandieris. Viņš cīnījās galvenokārt pie Umaņas, Slovjanskas reģionā, pie Nikopoles un Kurzemē.
No 1940. līdz 1944. gadam viņš bija 477. kājnieku pulka virsnieka kandidāts un seržants (257. kājnieku divīzija, dažādu armijas korpusu sastāvā, galvenokārt 17. armijas un 1. tanku armijas, Dienvidu armijas grupas) . Sākotnēji okupācijas spēku grupā, Polijā, no 1941. gada 21. jūnija viņš piedalījās operācijā „Barbarossa“, piedalījās Umaņas katla ieņemšanā un bez īpašām cīņām nonāca līdz Doņecas upei, galvenokārt esot rezerves vienībā. 1941./42. gada ziemā viņš piedalījās cīņās pie Slovjanskas un tika apbalvots ar 2. klases Dzelzs krustu, Uzbrukuma kājnieku sudraba zīmi un Austrumu medaļu. Neilgi pēc 1942. gada vasaras uzbrukuma sākuma divīzija tika pārvietota uz Franciju, lai atjaunotu un aizsargātu piekrasti; tur viņš tika iecelts par leitnantu. 1943. gadā divīzija atkal ieradās Slovjanskā, par kuru notika cīņas atkāpšanās sākumā. Ievainojuma dēļ viņš ārstējās lazaretē savā dzimtenē, kur viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, pēc tam turpinādams dienestu Nikopolē. Tur viņš pēc neilga laika tika ievainots trešo reizi, par ko tika apbalvots ar 2. Šķiras sudraba Ievainoto zīmi, līdz ar to arī nepiedzīvoja divīzijas sakāvi Ru-mānijā. 1944. gadā viņš apprecējās. 1944.-45. gadā viņš komandēja 410. korpusa ložmetēju bataljona 3. rotu (X armijas korpuss, 18. armija, armijas grupa “Kurzeme”) Liepājas apkaimē, kur viņš tika iecelts par vecāko leitnantu un ieguva 1. šķiras Dzelzs krustu, kā arī bronzas (III šķiras) Tuvo kauju zīmi. 1945. – 1949. viņš bija padomju armijas kara gūstā Rīgā, Smoļenskā un Borisovā.
1944. gadā viņš atstāja mājās savu dienasgrāmatas oriģinālu, kuru viņa ģimene zaudēja bēgļu gaitās. Gūstā viņš to atjaunoja un slepeni pārveda mājās.